Valsts valodas dienā – Kam sirds nelec jo līksmi, latvju vārdus dzirdot

Šodien, Valsts valodas dienā, varam atcerēties, ka līdzās ekonomiskajai situācijai, nacionālā kultūras mantojuma saglabāšanai, dabas un vides aizsardzībai, tiesiskuma aizstāvībai un cīņai pret nekontrolētu imigrāciju Latvijas teritorijā, viens no vadošajiem spēkiem mūsu Atmodā bija mūsu tautas cieša un nerimstoša griba neatdod aizmirstībai mūsu skaisto un bagāto latviešu valodu. Krievijas okupācijas laikā mums bija attīstīta latviešu valodas akadēmiskā pētniecība, grāmatniecība, valodas zinātne, taču to nomāca komunistiskā totalitārā režīma prakse izskaust latviešu valodu no visām dzīves sfērām – valsts pārvaldes, pakalpojumiem, augstākās izglītības. Rīgā nevarēja studēt, nevarēja iepirkties bez svešvalodas lietošanas ikdienā. Āzijas migranti masveidā tika tīši iepludināti un aroganti atteicās iekļauties mūsu kultūrā. Pazīstams ir tēlainais salīdzinājums, ka Maskava latviešu valodai bija sagatavojusi drīzas bēres, guldot zārkā kāzu tērpā. Neatkarības kustība daudzviet guva dzinuli, tieši pateicoties šīm lingvistiskās ainavas rusifikācijas šausmām. Latviešu valoda uzvarēja.

No skolas katrs atceramies, ka «Kam sirds nelec jo līksmi, latvju vārdus dzirdot, tam tārps sagrauzis sirdi. Un, ja Tu, brāl, aiz bailēm atraujies no sava sentēvu mantojuma cienīšanas, tad zini, ka Tu neesi vaļīgs, svabads zināšanu māceklis, bet vai nu savas maizes kules vai cita kunga vergs,[1]» pirms vairāk nekā simt piecdesmit gadiem Tērbatas Latviešu vakaros sacīja Atis Kronvalds.

Tāpēc šodien, 15. oktobrī aicinu lūkoties uz šo 35 gadus ilgstošo ceļu tā, lai apzinātos, ka mūsu tautas uzvara Atmodā ir atnesusi daudz veiksmes mūsu valodas aizsardzībai un izaugsmei, nodrošinājusi tās statusu publiskajā sektorā, pārvaldībā, bruņotajos spēkos, iekšlietu struktūrās, gandrīz pilnībā arī tiesās, taču valodas aizsardzības regulējuma manifestais apjoms savu ceļu sācis pirms 35 gadiem un beidzis pirms 25 gadiem.

Būtiskākais sasniegums pēdējos divdesmit piecos gados ir pāreja uz valsts valodu vispārējā izglītībā, atsevišķi valodas aizsardzības elementi augstākajā izglītībā un zinātnē, kā arī nule virzītā normatīvā iniciatīva darba tiesībās.

Taču pati likuma stagnācija, iekonservēšanās deviņdesmito gadu realitātē neliecina, ka visi valodas politiku ietekmējošie pilsoņi būtu kļuvuši vaļīgi zināšanu mācekļi, kam sirds valodas lietā jo līksmi lektu.

Valsts valodas likums^[2] kopš tā pieņemšanas 1999. gada 9. decembrī nav grozīts. Tas ietver virkni terminoloģisku anahronisku un šobrīd nepieņemamu politisku kompromisu. Mēģinājumu ar Terminoloģijas likuma palīdzību pēc līdzības ar 2004. gada 22. aprīļa likuma «Par likumu vai atsevišķu to normu spēkā esību saistībā ar Latvijas pievienošanos Eiropas Savienībai»^[3] parauga precizēt vienu no daudziem valodas politikas pārvaldes jautājumiem noraidīja, atsaucoties uz vienošanos nekad neatkārtot Latvijas Republikas leģistikai neatbilstošu praksi. Taču likums ir jāpadara laikmetīgs. Minēsim tikai vienu piemēru. Likumā noteiktais valsts valodas politikas pārvaldes modelis, kas veidots pirms laikmetīgas valsts pārvaldes ieviešanas Latvijas Republikā un izpratnes par valsts pārvaldes jautājumiem izveidošanās, ir arī galvenais iemesls esošajiem valsts valodas politikas pārvaldes modeļa trūkumiem.

Vēsturisku apsvērumu dēļ jāatgriežas laikā, kad veidots Valsts valodas centrs. 1989. gada 5. maijā pieņemtais Latvijas Padomju Sociālistisko Republiku Savienības Valodu likums,^[4] vēlāk saukts Latvijas Republikas Valodu likums, zaudēja spēku ar Valsts valodas likuma spēkā stāšanos 2000. gada 1. septembrī. LPSR Valodu likuma 21. pants paredzēja: «Valodu likuma ievērošanu republikā pārrauga Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija Valodas komisija, bet rajonos (pilsētās) – attiecīgās Tautas deputātu padomes.» Tātad Valsts valodas likuma 26. panta pirmās daļas valoda, nosakot pārraudzību pār likuma ievērošanu, turpina vēl LPSR Valodu likumā ietverto. Pirmais LPSR Augstākās Padomes Prezidija Valodu komisijas sastāvs noteikts ar Augstākās Padomes Prezidija 1989. gada 22. septembra lēmumu «Par Latvijas Republikas Augstākās Padomes Prezidija Valodu komisijas izveidošanu», kur priekšsēdētāja amats uzticēts Imantam Daudišam – LPSR Augstākās Padomes Prezidija sekretāram, bet vietniecība uzticēta Ainai Blinkenai – LPSR Zinātņu akadēmijas A. Upīša Valodas un literatūras institūta direktora vietniecei zinātniskajā darbā.^[5] Valsts valodas centrs 1992. gada februārī izveidots Jāņa Dinēviča kā valsts ministra aparāta ietvaros. Ministru Padomes 1992. gada 31. jūlija lēmuma Nr. 303 «Latvijas Republikas Valsts ministra aparāta nolikums» 2. punktā ir paredzēts, ka Valsts ministra aparātā ir septiņas struktūrvienības – Valdības informācijas dienests, Sabiedrisko lietu un teritoriālās informācijas nodaļa, Socioloģisko pētījumu un prognozēšanas dienests, Valsts ministra aparāta arhīvs, Valsts valodas centrs, Bruņoto spēku izvešanas kontroles birojs, Pilsonības un imigrācijas departaments (ar juridiskas personas statusu).^[6] Tādējādi Valsts valodas centrs sākotnēji veidots kā ministrijas līmeņa struktūrvienība, bet, spriežot pēc citu struktūrvienību satura, Valsts valodas centram piešķirta ārkārtēja nozīme valsts neatkarības atgūšanas procesā.

Valsts valodas politikas pārvaldē ir neatbilstības valsts pārvaldes iekārtas pamatprincipiem, bet centieni panākt atbilstību nav atbilstošā hierarhiskā līmenī aizsargāti, tādējādi valsts valodas politikas joma ir neatbilstoši izkopta, atbildības jomas ir neskaidras un plūstošas un valsts valodas kā satversmiskas pamatvērtības vieta un nozīme ir pakļauta riskiem, ko nosaka vāja institucionālā sistēma un būtisks finansējuma trūkums. Ievērojot minēto, lai sasniegtu laikmetīgus un Latvijas Republikas tiesiskajai sistēmai atbilstošus tiesiskos risinājumus valsts politikas jomā, ir jāveic Valsts valodas likuma grozījumi un budžeta politikas izmaiņas. Taču institucionālas normas nav vienīgie veicamie grozījumi.

Mēs visi apzināmies, ka 1999. gada 9. decembra likums ir sens politisks kompromiss starp Latvijas Republikas nacionālās drošības un valsts valodas aizsardzības patiesām interesēm, no vienas puses, un mūsu Rietumu sabiedroto toreizējo pārstāvju ieteikumiem, kuri tika ņemti vērā nevis tāpēc, ka tie būtu sociolingvistiski pareizi, zinātniski pamatoti vai loģiski, bet vienīgi politiskās tālredzības vārdā, lai neapdraudētu Latvijas iekļaušanos Eiropas Savienībā un Ziemeļatlantijas līguma aliansē, no otras puses. Neanalizējot, vai šī toreizējo politiķu rīcība bija atbilstoša, mums ir jāsecina, ka šis normatīvais regulējums kopīgajā 35 gadus ilgajā latviešu valodas aizsardzības ceļā nav radījis nedz izcilu, nedz labu, nedz pieņemamu valodas realitāti Latvijā. Īsumā – normām jābūt stingrākām, regulējumam plašākam, aptverot vairāk sociolingvistisko funkciju.

Mums visiem ir labi saprotams, ka publiskajā valodas situācijas kopšanā akcents ir nevis uz ortogrāfiju, sintaksi vai pat stilu, bet valodas lietojumu un izrietošo valsts valodas noturības prognozi.

Tēlaini varam vērtēt, ka mēs taču atceramies, kā vārda slīpējuma meistars Blaumanis reiz mīļi zobojās par Poruka negludumiem, taču šobrīd abus atceramies nevis kā pretmetus stila tīrībā, bet kā komplimentāru, savstarpēji papildinošu latviskuma esenci; Konrāda Bulāna strīda karstumā par tulkošanos teiktais Blaumanim, ka dzejnieks esot vien priekš savas tautas, šodien ir daudz aktuālāks par to, kādas grubuļainas formas būtu izmantojis Poruks. Man ir daudz valodas izteiksmes problēmu, sintaktisku kļūdu, bet tas nav svarīgākais. Svarīgākais ir valodas lietojums un īpaši publiskais lietojums. Mēs labi zinām, kuras abas valodas ir nozīmīgākās latviešu valodas konkurentes Latvijas lingvistiskajā telpā, kā arī to, kāpēc vēsturiski vienu no tām saistām ar starptautisko tiesību pārkāpumiem, kara noziegumu un Satversmē ietverto komunistiskā totalitārā režīma nosodījumu. Apzināmies, ka valodām, kuras ir konkurentes, ir lielāks runātāju skaits globāli un augsta ekonomiskā vērtība, ka vienai no tām ir tradicionāls lietojums globāli, otrai reģionāli. Šādos apstākļos ir objektīvi nepieciešami adekvāti kompensācijas mehāniski, no kuriem daļai jābūt normatīvi ierobežojošiem un piespiedu sociāliem mehānismiem. Lai arī kopumā Valsts valodas likums nodrošina tiesisku pamatu integrācijai uz latviešu valodas pamata, mums ir acīmredzami, ka valsts valodas lietošanai ir negatīva dinamika virknē sociolingvistisko jomu, tajā skaitā akadēmiskajā vidē, zinātnē, izklaides pakalpojumos, virknē sadzīves pakalpojumu, tīmekļa pakalpojumos, tiešsaistes platformu pakalpojumu sniedzēju darbā un citās jomās. Protams, mums pat svētku reizē nav jānoliedz, ka akmeni var mest arī pašu latviešu lingvistiskā uzvedības dārziņā. Taču kā jebkurš deviantoloģijas fenomens arī šis ir novēršams kompleksi – mums ir jāatzīst, ka ar sekmēšanas un veicināšanas programmām ir par maz, 35 gadu pieredze liecina, ka ir nevis vairāk jāveicina valodu apguve, bet gluži vienkārši vairāk jāprasa lietojums. Viens no negatīvās dinamikas apturēšanas veidiem un lingvistiskās attieksmes maiņai ir detalizētāka sociālās un lingvistiskās ainavas regulēšana likumā.

Jāgroza likums, paredzot stingrākas prasības valsts valodas lietošanai, piemēram, prasība visu komercsabiedrību valžu un padomju locekļiem, visu universitāšu akadēmiskajam un vispārējam personālam, visu profesiju visiem nodarbinātajiem pēc noteikta līmeņa valsts valodas prasmes.

Starpkaru pieredze šajā jomā mums nav paraugs. Pētījumi norāda, ka situācija radikāli atšķiras no laika pirms 90 gadiem, kad varēja atļauties tādu vaļību kā valdības ministru prezidenta un iekšlietu ministra Marģera Skujenieka vadībā 1932. gada 18. februāra  ultraliberālus Satversmes 81. panta kārtībā izdotos noteikumus ar likuma spēku, kas noteica, ka līdz 1935. gadam pašvaldību orgānu sēdēs vēl drīkstot lietot svešvalodas[7]. Uzskatu, ka līdzšinējā valsts valodas politika ir bijusi nepamatoti iecietīga un nepamatoti lēnprātīga, kas apdraud nacionālo drošību.

Mums kā nezinātniskas ir jāatmet visas kosmopolītiskas vērtību relativizācijas un klaiņojošās marksisma ideologu stila tēzes par masveida valsts finansētu migrantu apmācību kā panaceju valsts valodas noturībai. Darbaspēka politikā etnolingvistiskajā aspektā pienākumu definēšana un prasību izvirzīšana ir prioritārs instruments, bet valodu kursi – sekundārs. Pilnīgi nevienam nav liegts tīmekļa tiešsaistē apgūt itāliešu vai latviešu valodu, imigrantu valodas apmācība nav primāra valsts funkcija. Valsts funkcija ir likuma ierobežojumi un tie unikālie administratīvi procesuālie mehānismi, kas ir tikai valsts rīcībā, ar kuriem var personas ar augstākas ekonomiskās vērtības valodu zināšanām vai jebkuru citu valodas portretu piespiest publiskajā telpā lietot valsts valodu – latviešu valodu – gan veikalā, gan piegādē, gan uzņēmējdarbībā, gan izkārtnēs, gan tiešsaistes saziņā, gan akadēmiskajā katedrā augstskolā, gan aviokompānijas valdē un citur. Jā, šeit slēpjas juridiski izaicinājumi, taču tāpēc ir izveidota īpaša iestāde – Valsts valodas centrs –, kas būtu jāstiprina ar komandu spējīgu juridiski gatavot uzņēmējdarbības vides, pakalpojumu sfēras, kriminālprocesa, augstskolu nozares un arī publiskās ārtelpas latviskošanu. Tās ir kompleksas Valsts valodas likuma, Darba likuma, Augstskolu likuma, Zinātniskās darbības likuma, Valsts pārvaldes iekārtas likuma, Ārstniecības likuma, Kriminālprocesa likuma, Publiskās personas kapitāla daļu un kapitālsabiedrības pārvaldības likuma izmaiņas, kas mums ir jāvirza saskaņā ar sociolingvistikas zinātni, valodas politikas ekspertiem, nevis kreisiem ideoloģiskiem saukļiem.

Tajos pašos Latviešu vakaros Kronvalds uzsvēra: «Mīlēt valodu tādēļ, ka tā ir tēvu valoda, to nevar ikkatrs darīt, tur vajag dižena, grezna tēvadēla!» Pirmsšķietami šajos Kronvaldu Ata vārdos dzirdam pat tādu kā grēcīgas lepnības, augstprātības noti. Taču, dziļāk ielūkojoties, redzam, ka tas ir 150 gadus sens aicinājums pēc pašcieņas un profesionālisma, pēc sevis nenoliegšanas un savas tautas statīšanas līdzās visām tautām. Protams, ka latviešu valoda ir liela, viena no 200 lielākajām pasaules valodām, kas uz 7000 valodu saimes šķiet sasniegums jau par sevi. Vienādiņ iepriekš norādītās piezīmes par lingvistisko ainavu, mūs virza saprast, ka šī Kronvalda frāze patiesībā ir aicinājums rīkoties ne vien īpaši aicinātajam un izredzētajam, bet katram. Protams, ka ikviena pilsoņa pienākums ir pakalpojumu sfērā, uzņēmējdarbībā, studiju darbā, valsts pārvaldes amatu konkursa komisijā un plašsaziņas līdzekļos ar Latvijas Republikas pilsoņiem lietot valsts valodu, nevis veikt neadekvātas darbības, pārejot uz svešvalodu ar Latvijas iedzīvotāju Latvijas teritorijā. Taču lietpratēju ētiskais pienākums ir lielāks – aktīvi piedalīties arī valsts valodas politikā.

Valodas sabiedrība nav stāvējusi malā, piedāvājot savu unikālo pieredzi pārmaiņu vadībā, izpratnē par latviešu valodas saglabāšanas, aizsardzības un attīstības lietās, eksperta skatījumu par latviešu valodas lomu valsts drošības un ekonomiskās attīstības jomās, kvalificētas zināšanas administratīvajās tiesībās un procesā, augsta līmeņa zinātībā par valsts pārvaldes uzbūvi, darbības pamatprincipiem un budžeta plānošanas jautājumiem Valsts valodas centra administratīvās kompetences stiprināšanai. Protams, ka šajā ziņā kā nenormālība ir vērtējama atsevišķu birokrātu kļūda, liedzot piedalīties valsts valodas institūciju amatu konkursos cilvēkiem ar sociolingvista zinātnisko grādu, dodot priekšroku juristiem vai ekonomistiem. Juridiskās zināšanas ir labi, taču mums nepieciešami visplašākie iespējamie spēki, tajā skaitā Valodas biedrība uzskata, ka valsts valodas institucionālās struktūras vadībā leģitīmi būtu arī valodas zinātnieki. Likumam ir apritējuši 25 gadi, izaugušas paaudzes un normas stāvējušas uz vietas. Līdz ar to šobrīd esam izvēles priekšā, vai turpināt zināmu stagnāciju vai veikt kvalitatīvu pārmaiņu vadības procesu, nostājoties uz pieaugušas Eiropas nācijas kājām. Mums ir jābūt gataviem juridiski, administratīvajā un valsts pārvaldes procesā aizstāvēt sociolingvistikas zinātnē bāzētu valsts valodas institucionālo shēmu un personāliju izvēli. Personiski varu teikt, ka es to darīšu, jo tiesiskums, demokrātisms un profesionālisms latviešu cilvēkiem mūsu latviešu valodas jomā ir pat būtiskāks kā abstrakts tiesiskums per se.

Valodas prasību stingrāku darīšana nekā neizslēdz valodas izaugsmi, modernizāciju, valodas laikmetīgus instrumentus, mašīntulkošanas un tehnoloģiju instrumentus, kas arī ir Valsts valodas centra nākotnes izaicinājumi. Protams, ka šie izaicinājumi ietver arī Eiropas Savienības politisko dimensiju. Piemēram, elektroniskai apkalpošanai Eiropas kredītiestāžu tīmekļa vietnēs un internetbankās visas ES valodās būtu jābūt normai, nevis eksotiskam izņēmumam, taču šāda latviešu valodas (protams, arī igauņu, lietuviešu, čehu ut.t.) virzība nevar iztikt bez politiska atbalsta Eiropas Komisijā, taču mākslīgā intelekta risinājumu attīstība latviešu valodā ir mūsu rokās. Protams, ka tam ir nepieciešams finansējums, kas ir daudz lielāks nekā Valsts valodas centra pašreizējais budžets, taču tehnoloģiskās atpalicības valodas jomā eventuālās sekas ir pietiekami skaidras, lai uz Kremļa infodiversiju fonā valsts valodas aizsardzību atzītu par nacionālo drošību. Skaidrs, ka rašistu un komunistu aģentiem sirds par Valodas centra budžetu nelec.

Lingvistiskā relativitātes hipotēze valodas zinātnē apgalvo, ka valoda ietekmē pasaules uzskatu vai izziņu. Viens no lingvistiskās relativitātes veidiem, strukturālista Edvarda Sepīra un Bendžamina Lī Vorfa lingvistiskā determinisma teorija, kas redz valodas par tādām, kas nosaka un ietekmē viņu apkārtējās pasaules kultūras uztveres apjomu. Šī koncepcija izriet no Vilhelma fon Humbolta darbiem garazinātnēs. Kognitīvais lingvists Džordžs Lakovs uzvēra, ka dažādas valodas lieto atšķirīgas kultūras metaforas. Atsevišķi pētījumi to arī pierāda[8]. Šeit nav jābrīnās par mūsu intuitīvo uztveri un pieņēmumu, ka latviešu valodā ir bagātāka iespēja sevis sarunā redzēt un aprakstīt pasauli nekā atsevišķās ekonomiski vērtīgākās valodās, kas ir mūsu valodas dabiskie sociālekonomiskie konkurenti mūsu zemē.

Šai teorijai kontrapunktā varam likt mūsu izcilākā latviešu tautas dēla un valodas tēva  Kārļa Mīlenbaha vārdus: «Valoda nekad nedrīkst uz vietas stāvēt. Valodai vienmēr jāattīstās no iekšienes pa savai dabai un pa kultūras attīstības gaitai, tā ka viņā ikreizējie kultūras slāņi varētu viegli ietilpt un viņa noderētu par kultūras neapsūbējušu spoguli. Ar attīstības beigām valoda ieslīgst ēnu valstī. Mūžīga attīstība, mūžīga pārmaiņa ir valodas dzīvība, miers un sastingums ir viņas nāve.» Protams, ka aizsteidzies laikam priekšā Mīlenbahs mums ir pravietojis, ka no mākslīgā intelekta un mašīntulkošanas, no valodas tehnoloģiskajiem mehānismiem nav ko bīties, bet tie ātri jāizmanto Latvijas labā. Protams, teorijas pierādīšana ir zinātnieku ziņā, bet, ja mēs lūkojamies uz Sepīra-Vorfa lingvistiskās relativitātes stāstu kontrastā ar Mīlenbaha vēlējumu par valodas mūžīgu attīstību un mūžīgu pārmaiņu kā valodas dzīvību, tad ne vien mūsu latviešu valodas identitāte ieņem goda vietu identitāšu kompleksā, bet ir tā personības pašapzināšanās daļa, kas mūsu dzīvi dara vērtīgu. Protams, ka mēs esam lepni, ka esam latviešu valodas pratēji, latvieši un šīs pasaules kontekstā spēcīgās un unikālās kultūras nesēji, taču lingvistiskās relativitātes teorijas skatījumā latviešu valodas kā valsts valodas aizsardzība, attīstība un virzība pasaulē ir vairāk nekā latviešu tautas lingvistisko pamattiesību nodrošināšana uz latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas un vienīgās oficiālās valodas lietošanu. Nekautrēsimies apzināties, ka nav tādas «latviešu valodas lomas demokrātiskā valstī», kā aplami teikts kāda konkursa sludinājumā. Ir valsts valodas loma Latvijā. Un ir latviešu valodas vērtība visās zemēs. Neturēsim sveci zem pūra, pagātnes multikulturālisma kļūdas aizstāvot. Ja valoda nosaka apkārtnes kultūras uztveramību un tās mūžīgā pārmaiņa ir tās dzīvība, tad mūsu kā izglītotu cilvēces pārstāvju pienākums ir gan latviešu valodu kā valsts valodu mainīt uz augšu, gan ar mūsu rīcībā esošiem rīkiem paplašināt latviešu valodas vidi, lai cilvēce gūtu garīgu veldzējumu no šī skaistā avota.

Apzināsimies mūsu vēsturisko pienākumu – darīsim Latviju latvisku un pasauli latvisku!

 

Autors ir Valodas biedrības valdes loceklis

[1] Kroders, Arturs. «Tautiskā Atmoda, priekšlasījums Baltijas institūta sarīkotajā lekciju ciklā Stokholmas augstskolā 1947. gadā», Laikmeta domas un dokumenti, Nr. 1., 1947, 10. jūnijs, 8. lpp.

[2] Latvijas Vēstnesis, Nr. 428/433, 1999, 21. decembris.

[3] Latvijas Vēstnesis, Nr. 69, 2004, 1. maijs.

[4] Latvijas PSR Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, Nr. 20, 1989; Cīņa, Nr. 106, 1989, 7. maijs, 3. lpp.

[5] Cīņa, Nr. 230, 1989, 6. oktobris, 1. lpp

[6] Diena, Nr. 147, 1992, 11. augusts, 9. lpp.

[7] «Noteikumi par valsts valodu (Izdoti Latvijas Republikas Satversmes 81. p. kārtībā.) (V.V. 39. n., 19. feb.) Nr. 54», Likumu un Ministru kabineta noteikumu krājums, Nr. 4, 1932, 29. februāris, 55. lpp.

[8] Boroditsky, L., Scmidt, L. A., & Phillips, W. «Sex, syntax and semantics». In D. Gentner & S. Goldin-Meadow (Eds.), Language in mind: Advances in the study of language and thought (pp. 61–79). Boston Review., 2003.

The post Valsts valodas dienā – Kam sirds nelec jo līksmi, latvju vārdus dzirdot appeared first on IR.lv.