Atceroties dzejnieku Raini

Ir lasītāja Inga Saulīte lūdza pārpublicēt bijušā Latvijas diplomāta un viena no Satversmes izstrādātājiem, arī dzejnieka Raiņa līdzgaitnieka Miķeļa Valtera atmiņas par Raini.

“Vienu rītu, kā murminādams, Rainis man teic: “Nacionālā jautājumā mēs nevaram visu mest pie malas.” Godinot Raiņa dzimšanas un aiziešanas dienas, te viņa portretējums Dr. Miķeļa Valtera atmiņās. (Miķelis Valters, Atmiņas un sapņi, Stokholmā: Daugava, 1969, 187. – 191.lpp.)

Raiņa vientulība, nacionālie un filozofiskie meklējumi

Bet Rainis? Kur palika viņš šai īstajā strādnieku dzīvē? Viņš to nepazina. Bija ideālists savā domu pasaulē – tas bija viņa lielums, ko jutu jo dziļi.

Kādas bija Raiņa garīgās intereses? Vai redzēja kādu grāmatu viņa rokās, kas par to liecinātu? Rainis no sarunām par plašākiem tematiem izvairījās. Katra doktrīna tam likās sveša. Viņš dzīvoja savā pasaulē, un tā bija gabalaina, nervozi satraukta doma. Jaunā strāva dzīvoja Rainī kā kāds augstāks humāns pavirziens, ne doktrīna, galīga nosliešanās sociālu sistēmu Marksa garā.

Kas bija Markss, Jaunā strāvā vispārīgi? Pa lielai daļai nekas; īstenībā tīri nekas. Nekad par to pamatīgāk nerunāja vai nestrīdējās diskusijās. Vācu brošūrās atrada to izceltu, un tā viņš kļuva populārs. Gandrīz modes lieta. Viens otrs par to vairāk painteresējās, bet tas arī viss. Marksa sociālā ideoloģija strādniekos loģiski neeksistēja.

No tāliem laukiem bija nācis Rainis. Kā būtu varējusi tā pati Marksa ideoloģija atraisīt vai saistīt loģisko saprātu šai personībā ar tās sevī tik ieslēgto vientulīgo dabu? Uz jautājumu vakariem, kur mēs jaunie centāmies parādīt savas intelektuālās spējas – dažreiz ļoti draiski un vāji – Rainis negāja, viņš nebija runātājs.

Un kā gan būtu varējis justies Rainis apmierināts skaļrunīgam Janim Jansonam blakus? Tā viņš izvairījās, tapa vairāk un vairāk vientulīgs. Bija skumji to redzēt. Taisni tai laikā parādījās viņa skumju un nepaļāvības dzejolis. Tas bija nācis no patiesas jūtas. Pret Raini sāka, jau agrāk, visu intriģēt. Lai saku šo grūto vārdu ar visu apziņu. Pēdējā intriga vērsās jo asi pret Raiņa personīgo dārgumu. Saucu to vārdā ar cieņu – tā bija Aspazija. Nekad man dzejnieces vārds nav sevišķi bijis tuvs, ne polītiski un ne literāri, arī toreiz maz. Tikai vienam nelielam brīdim tas man pietuvojās: cietumā vēlāk, vientuļā kamerā, kad lasīju jau žandarmērijas atļauti atnestās grāmatas un to starpā Aspazijas pirmo dzejoļu krājumu. Intuīcija un inteliģence, ko tajā jutu, izpaudās stiprā formā, vēl vairāk: it kā fiziskā procesā, aizrautībā, pārāk skaļā, groteski skaļā enerģijā. No tās it kā vairījās jūta.

Šis tēls – Aspazija – bija Raiņa dārgums. Nekad nekāds jautājums vai vārds toreiz uz to pusi nenovirzījās. Es redzēju Raiņa liktenīgo sensibilitāti, es sapratu. Vientuļnieks bija atradis atbalstu, vēl vairāk, kādu lielu inspirāciju, bezprātīgu, misteriozu. Sestdienās vakarā Rainis redakcijā šad tad sāka iztrūkt. Mēs padarījām darbus bez viņa pēc labākās apziņas. Kur bija Rainis? Jautāja, skatījās, Jūrmalā, tāda bija atbilde. Mēs zinājām; zināja, kas to cienīja un klusēja. Taisni šai iejomā cēla Stučka un Jansons pret Raini asas valodas: Rainis nestrādājot, paliekot prom no redakcijas utt. Jansons bija atradis pat kādu vārdu Aspazijai, pārķēmojot šo vārdu. To dēvēja tie visās sarunās, smieklos par Aspe… Tas bija riebīgs vārds, bet Jansons nemitējās to lietot. Rainim tas nebija nezināms; viņš cieta, palika vēl klusāks, kļuva vēl vientulīgāks. Intrigas pastiprinājās, Raini gribēja no Dienas Lapas dabūt prom.

Ieminēšos te par vienu no šiem paņēmieniem, ar kuru gribēja pārtraukt draudzīgās attiecības starp mani un Raini. Kādu dienu ejam ar Raini pēc redakcijas slēgšanas gar Vērmaņa dārzu uz spiestuvi, lai redzētu, ciktāl tikuši ar jauno avīzes numuru. Izmanu Raiņa runā ko savādu, it kā naidu un dusmu. Jautāju ar izbrīnu, mēģinu saprast, kas noticis. “Vai tā tev vajadzēja rīkoties!” tā izsaucas saspiestām lūpām Rainis. Mana izbrīna vēl lielāka. Atklājas Raiņa dusmīgos vārdos sekojošais: es rīkojot demonstrāciju pret Aspaziju Rīgā gatavotā Zaudēto tiesību izrādē. Es gatavojot izsvilpšanu, ko Rainim slepus un intrigantiski bija teikuši. Var iedomāties manu pārsteigumu. Beidzot sarunā viss noskaidrojās. Lai savestu mūs naidā, bija izdomāta tāda muļķīga intriga. Kā redzams, Rainim tādos apstākļos nebija redakcijā darbs ilgi iespējams. Viņu izēda. Un pat saēda. Redzēju to sabrukušu. Piepildījās, ko jau sacīju: dažādi cilvēki, pārāk dažādi, dabu un raksturu pretešķības.

Tomēr vēl kas: arī doktrīna. Kas ir Jaņa Jansona pazīstamās literārās kritikas brošūras saturs, ja ne naids kādas doktrīnas labā? Naids pret doktrināro, pat iedomāto pretinieku. Individuālā personība šai doktrīnā izlikās nevajadzīga, sociālistiskai noskaņai kaitīga. Janis Jansons bija pārvedis no Maskavas universitātes lekcijām t.s. sabiedriskās mākslas teoriju. Kas gan šai laikā nedievināja Tēnu, šo franču literatūras un mākslas psihologu? Mākslinieka vide, tā laikmets, sociālie un citi apstākļi rada mākslu un mākslas īpatņus, ne indivīds utt. Apmēram tā skanēja šī teorija, banalizēta pie mums, un tai ziņā tā satikās attieksmēs ar marksisma vēsturisko materiālismu.

Atminos tai ziņā strīdus par toreiz jauno slaveno itāliešu dzejnieci Adu Negri. Tā esot tikai individuālisms – tā teica Jansosns ar Stučku. Tāds neesot dzejas uzdevums, vajagot dzejot sociāli. Tā izpletās vārdu maiņa Stučkas dzīvokļa lielajā telpā ar istabas palmām un rudenīgi apmiglotām logu rūtīm, kā atminos. Tādi mirkļi – un tie nebija visai reti – iespiedās jo dziļi atmiņā.

Sociālais un individuālais – lūk, kā izkristalizējās pretešķības, tik vienkārši. Tādos strīdos Rainis neiegāja, ko var saprast. Tie norisinājās pa lielākai daļai Stučkas dzīvoklī, un tādos brīžos varēja Stučka stipri brutāls būt, nepacietīgs, ļauns.

Ko dara vācu jaunā literatūra? Tā Stučka iecērt pēkšņi vienā tādā jautājumā. Viņš pats atbild: “Kam tā īsti der? Par īsto sociālo spēku nekādas jausmas. Pat labākie, ko tie sludina? Līdzcietību! (Un pats smejas) Līdzcietība iet apkārt kā rūkdams lauva.” “Rūc pēc līdzcietības. (Atkal viņa paša smiekli.) Līdzcietība, žēlums!” Kā attēlojas šai brīdī instinktīvi Stučkas daba šais vārdos! Varbūt ne tiešā daba, bet doktrīnas karstumā, doktrīnas aklumā iežņaugtā daba.

Kas runāja tā par Stučkas ienīsto līdzcietību un cilvēcīgo žēlumu? Tā bija jaunākā vācu beletristika. Piemērs bija šis romāns, ko toreiz ļoti iecienīja. Meistars Timpe, šodien, protams, sen jau aizmirsts. Šo romānu lasīja. Taisnība: šai romānā bija gleznas, tēlojumi no nabadzīgas dzīves, Armeleutemalerei. Bija savs žanrs, tai laikā moderns. Stučka nevarēja to ciest. Spēcīgais, citādi joviālais advokāts ar patuklo miesu, ar labām izredzēm – un te nāk ar tādiem žēlastības romāniem, sentimentālu raudulību, ar žēlošanos, kur sakāms ciets vārds. Lauzties ārā no tādas žēlabu romantikas, iet, pretoties, cīnīties. Uz barikādēm, uz pēdējo kauju! Vai tie varēja būt tikai meli! Nevis spēks rūca kā lauva, bet nespēks. Šai Stučkas ieskaņā dedzīgā acumirklī, strīdū bija kas jauns un nežēlīgs. Vismaz tā to izjutu. Bija uznācis polītiskais nežēlīgums. Taisnība, atzīstos – mūsu jūtās bija šī nabadzīgās dzīves žēlsirdība – to jūtās, kas nāca no trūkuma un kur vienīgā augstā sociālā jūta bija: esi līdzcietīgs, dod nabagam, noglaudi bāreni, esi labs. Pret to mest naida ideālu? Par to smieties? Nē, dvēsele pretojās. Pilnīgi dabīgi – tā, dziļā dvēseliskā pretešķībā.

Par žēlumu Stučka vienmēr smējās – tas esot mietpilsonisks. Labi atminos, un tā var saprast Pētera Stučkas un pārējo, arī, piem., Friča Roziņa smieklus par sirdi un sirdsjūtām. Politika nav sirdslieta, to tie bieži atkārtoja, bet gan asas, nežēlīgas prāta analīzes priekšmets.
Tādā garā attīstījās lielinieku virziens. Kas cilvēks, kas līķi, kas mocības? – No svara ir ideja. Pie tā pienāca arī Rainis, bet to atturēja cilvēcīgā taisnības izjūta viņā, skepse, nedrošība.

Kur bija Rainis? Ko domāja un juta viņš? Dziļa ir mana pārliecība, ka tas visā šai strīdū bija svešinieks, kas par to nedzirdēja un nebūtu gribējis par to dzirdēt.

Bet – un te paverams skats uz kādu jaunu elementu Raiņa psiholoģijā. Netaisnīgā izturēšanās pret viņu bija to padarījusi par naidnieku. Saindēta jūta prasīja upurus, vienalga kādus. Tā ieradās naids Raiņa sirdī. Viņš ienīda doktrīno nostāju, kurā dzīvoja Stučka un tāpat Jansons. Viņš padevās savai jūtai, savā nespēkā, vientulībā.

Kas bija šī pasaule, kuru tas ienīda – šie paši jaunie, teicēji, sludinātāji jaunai strāvai, jaunai dzīvei? Paši pilsoņi, kas bieži intriģēja. Pret tiem viņš vērsa savu iegremdēto dusmu. Viņš to skaļi neizteica, nesa savās krūtīs. Kur bija tam palikt, ja ne šai pašā sabiedrībā, šais jaunajos, kas bija apvainojuši viņa tuvāko cilvēku, ko liktenis tam bija pievedis. Tas viens un otrs, trešs: Rainis redzēja balmutību pie viena, nenopietnību pie cita – Jaunās strāvas pamazo, lēno nīkšanu. Jaunā strāva mira, pat garlaicīgi mira, garlaicībā un skumjā. Kā tas notika?

Šodien Vidusjūras debesis te tuvumā ūdeņus šļāc. Skatos – jūra, kas nedzīvo, pakalni, kas neelpo, nesauc. Īsta atmiņu diena, pāri visiem namu jumtiem. Nicā [..]

Katrs atbildēs; tā jau notiek. Un tā ir gudra atbilde, bet pārāk nepilnīga. Dot pilnu atbildi tam, kas notika – kāds integrāls un reizē nežēlīgs skatījums tad būtu vajadzīgs? [..] Laikmets dzisa līdz ar cilvēkiem. Bija klusi dīgusi cita doma – mūsu tautas nacionālā doma. Tai bija tuvāk Rainis. Kas viņu pie tā noveda, vai naids pret Jansonu, pret to vērsti vārdi, it īpaši pēc 1897.g. cietuma, kur arī viņam laikam savi piedzīvojumi, nezinu. Šķiet, ka vairāk pārdomas par cilvēkiem, kas taču visi kopā iegāja kādā ķermenī, kuru apzīmēja par latviešiem. Kā šo kopējo ķermeni augstāk pacelt? Tāds, šķiet, bija ceļš uz tautas kultūras nacionālismu.

Vienu rītu, kā murminādams, Rainis man teic: “Nacionālā jautājumā mēs nevaram visu mest pie malas.”

Tādi apmēram bija šie vārdi. Viņš teica to, kā liekas, vairāk sev nekā man. [..] Šais īsajos vārdos bija vairāk, nekā tie tā parasti dzirdēti izliekas. Sapratu, ko Rainis gribēja sacīt. Sociālā cīņa, sociālais jautājums ir no svara, bet nedrīkst pamest nacionālo, ko Jaunā strāva gandrīz visa piemirsa un no kā tā pat vairījās ļoti asi. [..] Tā urbās uz priekšu Raiņa doma. Jaunajā strāvā līdz ar to iedīga kas cits, kāda jauna piestrāva.”

The post Atceroties dzejnieku Raini appeared first on IR.lv.