Ekonomikas veicināšana – sargies no vienkāršiem risinājumiem!

Kādi ir aktuālākie sarunu temati, domājot par izaicinājumiem finanšu sektorā un ekonomikā? Tādu ir daudz, bet centīšos pieskarties tiem, kas ir aktuālāki finanšu sektoram. Vispirms – jautājums par to, cik daudz ir jāregulē bankas? Otrs jautājums ir, vai var piespiest bankas kreditēt vairāk un kas būtu jādara, lai veicinātu kreditēšanu? Kāda ekonomiskā politika ir kreditēšanu veicinoša? Trešais jautājums – kas jādara, lai attīstītu kapitāla tirgu Latvijā? Un, visbeidzot, kāda veida kapitālismu mēs vēlamies Latvijā un kādu lomu šajā modelī mēs vēlamies piešķirt valstij piederošajiem uzņēmumiem? Šajā rakstā centīšos atbildēt uz šiem jautājumiem.

Vai finanšu sektors ir pārregulēts?

Manis pārstāvētā finanšu nozare ir viena no visvairāk regulētajām un uzraudzītajām ekonomikas nozarēm. Šajā regulu, likumu, noteikumu un vadlīniju apjomā viegli aizmirst pašu būtiskāko, ko mums sniedz finanšu tirgus dalībnieki. Banku pamatbizness ir nodrošināt kapitālu uzņēmumu attīstīšanai un cilvēku dzīves kvalitātes uzlabošanai. Finanšu nozares regulācija ir absolūti nepieciešama, lai nodrošinātu finanšu stabilitāti un patērētāju aizsardzību, kā arī cīnītos ar naudas atmazgāšanu un terorisma finansēšanu, un uzraudzība tiek īstenota gan Eiropas, gan Latvijas līmenī. Piemēram, četras lielākās Latvijas komercbankas ir tiešā Eiropas Centrālās bankas uzraudzībā.

Taču tieši pēdējo gadu laikā ir sakrājušies daudz pierādījumu, ka regulatīvā nasta finanšu sektoram visā Eiropas Savienībā ir kļuvusi pārmērīga[1]. Tam klāt nāk Latvijas līmeņa regulējums. Kā piemēru var minēt pirms aptuveni 15 gadiem pieņemto un tikai uz dažiem gadiem ieviesto, bet nu jau par pastāvīgu valsts budžeta ienākumu avotu kļuvušo Finanšu stabilitātes nodevu, Solidaritātes iemaksu (2025. gadā plānots iekasēt 95 miljonus eiro), un prasību bankām uzturēt noteikta apjoma fizisko filiāļu tīklu ārpus lielpilsētām. Tas viss rada papildus izmaksas, vājinot banku konkurētspēju un sadārdzinot pieejamo finansējumu. Ieviest jaunas regulācijas banku sektoram nav grūti, taču rūgtā patiesība ir tāda, ka pieaugošās izmaksas šo jauno regulāciju īstenošanai nākas segt banku klientiem. Likumdevēja iecerētā “nasta” bankām īstenībā pārvēršas par lielāku nastu to klientiem.

Vai var “piespiest” bankas uzņemties lielāku risku?

Pēdējā laikā bieži dzirdēti politiskie vēstījumi, ka banku virsuzdevums ir izpildīt politiskus uzstādījumus, piemēram, “vairāk kreditēt”[2]. Vēl citi politiķi uztver banku sektoru kā krājkasīti – drošu avotu valsts budžeta deficīta mazināšanai. Šeit ir vērts atgādināt, ka bankas ir privāti uzņēmumi, kas darbojas brīvā tirgus ekonomikā. Tās pašas nosaka to riska apjomu, ko vēlas un ir spējīgas uzņemties. Visa finanšu sektora regulācija balstās uz pieņēmumu, ka regulatoram (ECB, Latvijas Bankai, PTAC) nepieciešams piešķirt rīkus, lai risku pārmērīga pieauguma gadījumā varētu tos mazināt, kā individuālām bankām, tā visas sistēmas līmenī. Tā nav sagadīšanās, ka regulatoru rīcībā praktiski nav rīku, ar kuriem varētu veicināt kreditēšanas straujāku attīstību un piespiest bankas uzņemties lielākus riskus, jo kapitālismā šī jautājuma izlemšana, tāpat kā citiem uzņēmumiem, atstājams pašu banku (brīvā tirgus) rokās.

Ko var darīt politikas līmenī, lai veicinātu lielāku ekonomisko aktivitāti, un līdz ar to kreditēšanu?

Latvijai ir milzīgs potenciāls attīstīt jaunuzņēmumus, piesaistīt investīcijas un radīt pievilcīgu vidi gan kapitāla, gan zināšanu pieplūdei. Tas prasa mērķtiecīgu rīcību no ekonomikas politikas veidotāju puses, kas ne tikai deklaratīvi, bet arī ar darbiem vairotu Latvijas konkurētspēju, panāktu kapitāla tirgus “atdzīvošanos”, mazinātu iesīkstējušos ēnu ekonomiku (tā šobrīd veido 23% no IKP), veicinātu finanšu pratību, būtiski samazinātu birokrātijas līmeni un proaktīvi strādātu pie ārvalstu investoru piesaistes. Neizlēmība un populisms ir soļi pretējā virzienā.

Cik svarīga bankām ir spēles noteikumu stabilitāte?

Aizvadītajā gadā Nobela prēmiju ekonomikā saņēma Saimons Džonsons (Simon Johnson), Dārons Acemoglu (Daron Acemoglu) un Džeimss Robinsons (James A. Robinson) par nāciju labklājībās salīdzinošiem pētījumiem. Pārstāvot institucionālo ekonomistu skolu, Džonsons un Acemoglu konstatēja, cik svarīgas ekonomiskai izaugsmei ir stabilas institūcijas, kas aizsargā privātīpašumu, samazina nenoteiktību un ierobežo valsts patvaļu[3]. Biežās regulējuma un nodokļu izmaiņas rada uzņēmējiem neskaidrības sajūtu un rosina bažas, ka katra jauna valdība nāks ar savām idejām, kā papildus ierobežot finanšu vai citus sektorus. Rodas retorisks jautājums, vai šāda valsts rīcība veicinās konkurenci finanšu sektorā un investīciju piesaisti?

Paradokss ir tas, ka papildus regulāciju ieviešana, kas ir specifiskas tikai Latvijai, var darboties kā šķērslis jaunu tirgus dalībnieku ienākšanai, kuru piesaistīšanu par vienu no galvenajiem mērķiem ir izvirzījusi jau ne viena vien Latvijas valdība. Mums būtu jāuzdod sev jautājums, kāpēc jaunus, nozīmīgus tirgus spēlētājus mums nav izdevies piesaistīt jau gadiem, kamēr divas sistēmiski nozīmīgas bankas Luminor banka un SEB banka ir izvēlējušās savus centrālos birojus pārcelt uz Igauniju? Būtu pienācis laiks uztvert finanšu sektoru kā ekonomiku veicinošu spēku un uzticamu partneri valstij, un balstīt savstarpējās attiecības uz atklātu komunikāciju un sadarbību. Varbūt tad sistēmiskas bankas un citi reģionālie finanšu tirgus dalībnieki savus centrālos birojus pārceltu uz Rīgu.

Gaidot kapitāla tirgu

Raugoties globāli, bankas nav vienīgais un pat ne nozīmīgākais ekonomikas attīstības finansētāji. Latvijas kapitāla tirgus šobrīd nav pietiekami attīstījies[4], tādēļ banku finansējumam joprojām ir liela nozīme. Latvijai ir visi nepieciešamie priekšnoteikumi, lai attīstītu kapitāla tirgu – biržas un depozitārija infrastruktūra (Nasdaq), profesionāli tirgus dalībnieki un ES tiesību sistēmā balstīta tirgus regulācija. Neskatoties uz to, Latvijai trūkst lielu privātu emitentu, kuri gribētu un varētu startēt publiskajā piedāvājumā.

Viens no iemesliem ir vēsturiskā valsts uzņēmumu privatizācija 90. gados, kuras laikā tikai neliela daļa no visiem uzņēmumiem tika iekļauti kapitāla tirgū, bet citi pievilcīgi uzņēmumi vai nu netika privatizēti vispār, vai arī tika privatizēti citādos veidos. Otrs iemesls ir saistīts ar uzņēmējdarbības vidi Latvijā, kur daudzos aspektos mēs esam “viduvējība” starptautiskā konkurencē. Trešais iemesls ir saistīts ar Latvijas ekonomikas lielumu – tikai 650 Latvijas uzņēmumu gada apgrozījums pārsniedz 50 miljonus eiro[5]. Ja biržā kotētos pilnīgi visi Latvijas uzņēmumi neatkarīgi no to lieluma un to vērtība būtu vienāda ar akciju kapitāla vērtību, Latvijas akciju tirgus kapitalizācija varētu teorētiski sasniegt 32 miljardus eiro jeb 89% no IKP (2022. gada dati), kas būtu relatīvi vienādā līmenī ar Norvēģiju (82%) un Somiju (96%), taču joprojām atpaliktu no Zviedrijas (169%) un Dānijas (175%). Tas nozīmē, ka mums realitātē būs nepieciešami daudzu gadu desmiti, lai sasniegtu Ziemeļvalstu līmeni kapitāla tirgus attīstībā. Ceturtais iemesls ir saistīts ar pašiem uzņēmējiem un viņu vadītajiem uzņēmumiem. Daudziem uzņēmējiem joprojām nav pilnībā saprotamas biržas caurspīdīguma un labas korporatīvās pārvaldības prasības, kas jāievēro publiski kotētiem uzņēmumiem. Turklāt daudziem pietrūkst pārrobežu attīstības ambīciju, jo esošais attīstības līmenis ir pietiekams.

Šī ir situācija, kurā viens pasākums Latvijas kapitāla tirgus attīstībai izkristalizējas kā īpaši svarīgs. Valstij būtu skaidri jānorāda, kuri valsts un pašvaldību uzņēmumi tiks piedāvāti publiskajā piedāvājumā un kādā termiņā. Tas būtu nozīmīgs impulss, pirmkārt, tirgus ekonomikas stiprināšanai Latvijā. Otrkārt, tas veicinātu Latvijas kapitāla tirgus attīstību, nodrošinot uzņēmumiem alternatīvu nākotnes finansējuma alternatīvu un tūlītēju ienākumu avotu Valsts kasei no akciju pārdošanas. Papildus tam, šī būtu arī iespēja aktīvu pārvaldītājiem ieguldīt Latvijas uzņēmumos lielāku daļu no pensiju otrajā un trešajā līmenī uzkrātā kapitāla. Par valsts uzņēmumu privatizāciju un to akciju sākotnējo publisko piedāvājumu biržā ir runāts jau vismaz trīs (!) gadu desmitus – kapitāla tirgus veicināšana ir iekļauta gan šīs, gan iepriekšējo valdību deklarācijās, bet konkrēta rīcība līdz šim ir izpalikusi.

Vai valstij jānodarbojas ar uzņēmējdarbību?

Uz šo jautājumu nav viegli atbildēt, jo tam ir ekonomiskā un politiskā dimensija. Ekonomisko dimensiju ir vieglāk saprast. Ja Latvijas valsts parāds 2024. gada beigās saskaņā ar IMF aprēķiniem[6] bija 44,7% no IKP jeb aptuveni 19 miljardi eiro, tad var viegli aprēķināt, ka maksimālā kapacitāte papildus aizņemties, neapdraudot fiskālo stabilitāti (pieņemot, ka Latvijas gadījumā parāda līmenis nedrīkstētu pārsniegt 60% no IKP), ir tikai 6 miljardi eiro. Valstij kā akcionāram ir atbildīgi jāizturas pret sev piederošajiem uzņēmumiem un zaudējumu gadījumā jārīkojas tā, lai nekaitētu kreditoriem. Tāpēc zināmās situācijās normālas biznesa darbības ietvaros valstij var nākties rekapitalizēt sev piederošos uzņēmumus. Tieši atbildība par sev piederošo uzņēmumu rekapitalizāciju arī ir mehānisms, kas dabiski ierobežo valsts līdzdalības apmēru uzņēmējdarbībā. Latvijā šī iespēja ir stipri ierobežota, īpaši tāpēc, ka teorētiski aprēķinātajā iespējā aizņemties vēl 6 miljardus eiro nav iekļautas saistības, kas izriet no Latvijas starptautiskajām saistībām (Rail Baltica, ES zaļais kurss, utt.).

Ja valsts, pārstāvot mūs kā nodokļu maksātājus, saprot, ka tai nebūs līdzekļu, ko ieguldīt sev piederošu uzņēmumu konkurētspējā vismaz Baltijas līmenī, šādi uzņēmumi ir jāprivatizē. Publiski izskanējušās ziņas par to, ka valsts varētu palielināt savu dalību sektoros, kuros jau šobrīd darbojas privātais kapitāls un ir liela konkurence, raisa jautājumus par šāda stratēģiska skatījuma trūkumu.

Politiskā dimensija ir sarežģītāka. Jo vairāk mēs virzāmies uz kreiso spektru politiskajos uzskatos, jo vieglāk ir visām problēmām rast risinājumus ar valsts uzņēmumu un to pakalpojumu palīdzību. Šāda domāšana Latvijas kontekstā ir radījusi patiesi pārsteidzošus piemērus valsts dalībai uzņēmējdarbībā – nav skaidrs, kāpēc valstij vai pašvaldībām būtu jānodarbojas ar azartspēļu organizēšanu vai atkritumu savākšanu, ar ko tās šobrīd joprojām nodarbojas.

Uzņēmumi ar valsts kapitālu vai pilnībā valstij piederošas kapitālsabiedrības var būt normāla uzņēmējdarbības forma, ja tie vienlaikus pilda kādu valstiski nozīmīgu funkciju, piemēram, veic mežu apsaimniekošanu, sabalansējot saimnieciskās intereses un vides saglabāšanu. Tomēr ir virkne nozaru, kur valsts iesaiste uzņēmējdarbībā ir apšaubāma un būtu pārtraucama.

Viss nav slikti

Viena joma, kur iepriekšējās divas valdības ir pelnījušas atzinību, ir labas korporatīvās pārvaldes stiprināšana valsts uzņēmumos. Tas ne tikai uzlabos šo uzņēmumu (valsts, t.i., visu mūsu īpašuma) pārvaldi, bet arī sagatavos šos uzņēmumus kapitāla tirgum, ja valsts nākotnē izšķirsies par to privatizāciju.

Latvijas ekonomikas veicināšanā ir vienlaikus jārisina daudz savstarpēji saistītu jautājumu, un te nav vienkāršu risinājumu. Latvijas konkurētspējai ir nepieciešamas stabilas un labi funkcionējošas institūcijas, efektīvāks publiskais sektors, ekonomikas politikas prognozējamība, stabila nodokļu sistēma, caurskatāmi publiskie iepirkumi, godīga konkurence, mazāka ēnu ekonomika, korupcijas izskaušana, un labāka iedzīvotāju finanšu pratība (šis nav visaptverošs uzskaitījums). Šie uzlabojumi var iedarbināt pozitīvu ķēdes reakciju, kurā rodas investoru interese par Latviju, kas veicinās jaunu uzņēmumu rašanos, labi atalgotas darba vietas, kas savukārt radīs pieprasījumu pēc jauniem dzīvokļiem un kredītiem to finansēšanai. Valstij ir izšķirīgi nozīmīga loma, lai iedarbinātu šādu ekonomikas attīstības ķēdes reakciju. Ekonomikas politikā vitāli svarīga ir mērķtiecīga sadarbība ar visām nozarēm, uz kurām attiecas reformas vai jauninājumi, apzinoties, ka vienkāršu risinājumu nebūs, bet sarežģītos varēsim ieviest tikai sadarbojoties un savstarpēji sarunājoties.

 

Autors ir Finanšu nozares asociācijas valdes priekšsēdētājs

[1] www.ebf.eu/wp-content/uploads/2023/02/The-EU-banking-regulatory-framework-and-its-impact-on-banks-and-the-economy_30Jan-1.pdf.

[2] Jau šobrīd banku kredītportfelis aug tempā, kas ievērojami pārsniedz IKP izaugsmi.

[3] Acemoglu, D., & Johnson, S. (2005). Unbundling institutions. Journal of political Economy, 113(5), 949-995.

[4] https://www.makroekonomika.lv/raksti/cetri-priekslikumi-ka-aktivizet-latvijas-akciju-tirgu

[5] www.seb.lv/en/cross-sectional-analysis-latvian-companies-where-are-untapped-lending-opportunities.

[6] https://www.imf.org/en/Publications/CR/Issues/2024/09/05/Republic-of-Latvia-2024-Article-IV-Consultation-Press-Release-and-Staff-Report-554553.

The post Ekonomikas veicināšana – sargies no vienkāršiem risinājumiem! appeared first on IR.lv.