Muguru taisnu

Žurnāls Domuzīme, 2024, nr. 5

Ja Andras Manfeldes pēckovida laikā (2020—2024) sarakstīto dzejoļu krājumu vajadzētu raksturot ar vienu vārdu, es to salīdzinātu ar paleti. Tik izteiktu, gandrīz izmisīgu krāsu šķiešanu tēlainībā iepriekš nebiju manījusi ne Andras Manfeldes, ne citu mūsu ziemeļnieciskās kultūras dzejnieku darbos. Šķiet, krāsas ir dzejnieces zāles pret smagumu, trauksmi, izdegšanu, grūtsirdību, nolemtību, vientulību, nedrošību un visu citu, ko augsti attīstītās industrializācijas un ekrānu virtualitātes laikmeta paaudzes dodas ārstēt pie psihoterapeita. Dzeja kā mākslinieciska terapija? Attiecībā uz spēcīgajiem, pārliecinošajiem, nereti kultūrvēsturē apgūtajiem triepieniem, ko lieto Manfelde, tas skan nedaudz samežģīti un tukši. Tomēr tāds liekas krāšņo un jutekliski iespaidīgo poētisko līkloču galvenais mērķis — aprakstīt mūsdienu sievieti viņas ikdienas vidē tā, lai nospiedošā pelēcība ieskanētos krāsu simfonijā, bet ikdienas stresi — dramatiskās kaislībās. Tad, kad tur ienāktu kāds cits — skatītājs vai sarunas partneris —, viņas siluets iepretim šim izaicinoši sastrādātajam fonam izzīmētos lepns un stalts (25). Muguru taisnu! — tā mātes mūs mācījušas. Tāpat mēs mācām savas meitas. Neviens nedrīkst pamanīt, kā to ikdienā noliec smagās iepirkumu somas un bērni pie rokas (18). Neviens iespējamais ienākušais nedrīkst laupīt brīvību būt pašai — dzīvot, just, apzināties, domāt un pateikt. Laupīt vientulību ar vētru un jūru, kas dzejoļos ir gan mierinātāja, gan pretspēks. Laupīt spēku mīlēt. Laupīt prieku un krāsas.

Tomēr asociācijas ar gleznotāja darba rīku — paleti — šajā dzejkrājumā raisa ne tikai krāsu daudzveidība un saspēle gan vārdos, gan asociācijās un līdzībās. Atšķirībā no krāsas pamatdefinīcijas Manfeldes dzejoļos krāsa ir bieza, materiāla un vieliska, krāsa pati par sevi ir objekts, nevis tam piemītoša īpašība vai uztvērums. Un viņai patīk tai pieskarties, jaukt, iekustināt, izjūtot kustību (12, 53). Viņa izbauda šo glezniecībai piederīgo žestu smagnējo piepildītību ar nozīmi un jēgu. Itin kā jēgai būtu obligāta ķermeniskā dimensija, kas piepeši izzīmējas, piemēram, mīlestībā vai sāpēs: «mēs gulējām kaili / naktī, kamēr nogatavojas ķirši / un mēness savelkas čokurā / kā vecas sievietes mute.» (31) Itin kā nozīme atklātos tikai un vienīgi cilvēku darītajā un teiktajā, un tādēļ tai būtu arī ētiskā dimensija: «tu redzi viņa galvu savā klēpī guļam / un sāpes iet savu ceļu kā kalpi no mājas uz māju / «mūs neievēros» / viņš teica un lūpas cērt pirmo brūci.» (38) Tātad, ja kaut kam ir nozīme, tas saistīts ar pienākuma un atbildības saldo slogu cilvēcisko būtņu netaustāmajos tīklos — draugu, domubiedru, kultūras un ģimenes lokiem. Un, ja kaut kam ir jēga, tad, izejot cauri noteiktam nozīmes pārnesumu daudzumam, tā neizbēgami veidojas dabiskajā, ķermeniskajā, tajā līmenī, kas nav īsti pieejams domāšanai precīzos jēdzienos, bet paralēlēs un līdzībās, metaforās. Tieši tā par valodas metaforu — dzejas mākslas centrālo instrumentu — ietekmīgajā grāmatā Metaforas, ar kurām dzīvojam¹ rakstīja amerikāņu pētnieki Džordžs Leikofs un Marks Džonsons. Metaforas balstās dabiskajā pieredzē, kas iegūta interaktīvi: pirmkārt, ķermeniski, otrkārt, mijiedarbē un apkārtējās fizikālās pasaules izmaiņās un, treškārt, sociokulturāli (117). Šajā kontekstā Andras Manfeldes izteiksmes meklējumi krāsu materialitātes līmenī, kas balstās šo krāsu sasaistē ar objektiem, kā rezultātā mēs krāsas iepazīstam jau daļēji kā kultūras konvencijas, ir no vizuālās mākslas, it īpaši glezniecības, pārņemts paņēmiens. Uz to norāda arī atsauces uz vairākiem māksliniekiem, piemēram, Marku Šagālu, Renē Magritu un Polu Gogēnu.

Gleznotāju eksperimentos ar gaismas, vielas, faktūras, skatiena, perspektīvas un mākslas darba un skatītāja mijiedarbes īpatnībām ir tā pati urdošā sajūta, kas Manfeldes dzejā. Taču viņa, šķiet, lielākoties tieši krāsām piešķir ierastu lietu tēlus (tie savukārt pamatā ir dabas objekti — saule, augi, augļi, ogas, ogles, ūdeņi, smiltis, medus), nevis otrādi. Tādēļ krāsu var arī izgaršot, sataustīt vai sasmaržot — dzeltena ir lapa vai citrons, oranžs ir apelsīns, sarkans ir ķirsis, koši zils ir jūra, tumši zils vai melns ir tinte. Galu galā, (kā pierāda pēdējā dzejoļa mākslinieciskais noformējums) dzeltens var būt arī pats dzejolis.

The post Muguru taisnu appeared first on IR.lv.